Ieva Ādamsone

Ieva ir viena no “Ganta fonda” dibinātājām, kulturaloģe un pazīstama tērpu māksliniece. Sākoties karam Ukrainā,  Ieva aizsāka maskēšanās tīklu pīšanas kustību #elizas, kura apvienoja brīvprātīgos visā Latvijā un latviešu kopienās ASV, Beļģijā, Vācijā.

Savukārt kopš 2023. gada februāra veido kampaņas, lai stiprinātu Ukrainas aizstāvju vienības un viņu iespējas cīnīties pret okupantu armiju. Veidojot sadarbību starp līdzīgi domājošajiem Latvijā un latviešu diasporām ārvalstīs, tiek veidotas domubiedru grupas, lai realizētu palīdzības sniegšanu.

Ievas vadībā tiek nodrošināts drošs kontakts un izsekojama palīdzības saņemšana,  sadarbība ar palīdzības saņēmēju vienībām un organizācijām, lai varētu pārliecināties, ka ziedojumi nonāk pie konkrētiem saņēmējiem - nododot tieši rokās.  Kampaņas tiek veidotas atbilstoši armijas vienību aktuālajiem pieprasījumiem. Līdz šim uz Ukrainu nosūtītas trīs apvidus automašīnas un viens mikroautobuss, nakts redzamības iekārtas, monokulāri, droni, bezpilota lidaparāta signālu bloķētāji, sapieru lāzeri un daudzas citas nepieciešamas lietas.

Kāpēc es to daru?

“Vedot palīdzības kravu Ukrainas aizstāvjiem un atrodoties Ukrainas it kā “drošajā daļā”, uz šo vietu tika raidīta raķete, kas ietriecās dzīvojamā mājā, laupot astoņgadīga zēna dzīvību. Mani tas satrieca līdz sirds dziļumiem. Un es nespēju saprast, kā pasaule spēj noskatīties šajā ārprātā. Kad man jautā – kādēļ es to daru, vienīgais, ko varu atbildēt, ir pretjautājums: “Kādēļ jūs to nedarāt?” Es neesmu gatava bezdarbībā noraudzīties kā tādās “Bada spēlēs”  - kad liels ļaunums plosa valsti, kura atrodas rokas stiepiena attālumā.  Katra palīdzība, ko sniedzam – dod iespēju.”

Aigars: "Kopš 2022. gada februāra jeb kopš krievijas federācijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, atausa jauna dzīve – pilna mēroga palīdzības sniegšanas dzīve. Tā gan arī līdz šim brīdim nebija sveša, palīdzības sniegšana, šķiet, ir bijusi asinīs jau no dzimšanas... Vēlme cīnīties par taisnību un vēlme palīdzēt, bijis mans dzinulis visu apzināto dzīvi.

No kara pirmajām dienām darbojos kā brīvprātīgais. Efektīvākas palīdzības sniegšanas dzīts iegādājos pats savu mikroautobusu, lai viena brauciena laikā varētu izdarīt vairāk. Ar šādu moto es darbojos arī šodien - vēl viens kilograms pie jau iekrauta auto, vēl viens kilometrs tuvāk saņēmējam, vēl viens cilvēks, kam palīdzēt, vēl viens mirklis kopā ar kādu, kam atbalsts nepieciešams tūlīt... Savām rokām ir uzbūvētas vairākas spectransporta vienības – dronu centrs, mobilais stomatoloģijas kabinets, pielāgoti apvidus auto un top vēl vairāk.

Esmu apņēmīgs, mērķtiecīgs un ar skaidru skatu uz to, ka pasaulē nepieciešami vēl vairāk labu un godīgu cilvēku, kam sirds ir pareizā vietā, kam pa īstam rūp netaisnība, kam nav faila stāvēt malā, kad kādam dara pāri. Kas bez atrunas ir gatavi celties, lai bez agresijas paustu savu viedokli un cīnītos ar sistēmu vai spontānu ļaunumu. Esmu viennozīmīgi pret agresiju un uzskatu, ka pret to var cīnīties tikai ar atklātību un gaismu – tātad, ar prātu...

Daudz laika veltu arī palīdzības sniegšanai Latvijā: bērnu pārtika, ikdienai nepieciešamās lietas, sadzīves uzlabošana un vēl un vēl...”

“Iepriekšējā dzīvē” Aigars ir bijis kvalitātes un drošības vadītājs vienlaikus trijās valstīs. Pienākumu loks bija tik plašs, ka deva iespēju pārraudzīt visu uzņēmumu un būt efektīvam komandas biedram.

Kāpēc es to daru?

“Manā dzīvē ir bijis periods, kad terorisma modeli esmu izbaudījis uz savas ādas... Un es nevēlos, lai agresors uzvar. Nevēlos, lai agresors ienāk manā valstī. Jo es redzu, kā cilvēki cieš...”